Latvijas karte
Attēls no galerijas
Sadarbības partneri
LOB BalticBrightBirds
Atbalstītāji

Putnu vērotāju gidu ekskursija uz Kurzemi 27.03.-29.03.2009.

 

Ornitoloģiskās ekskursijas ir vides tūrisma daļa, kas dažās pēdējās desmitgadēs iemantojušas lielu popularitāti. Tomēr vides tūrisms ir balstīts uz noteiktajām zināšanām par apkārtējo vidi, tāpēc nepietiek ar pamata zināšanām par dabu, ir nepieciešams gids, kas varētu uz vietas parādīt un arī izstāstīt par daudzajiem dabas objektiem un to nozīmi.

 

Tāpēc jau pēc Latvijas Ornitoloģijas biedrības (turpmāk - LOB) nodibināšanas, 1985. gadā tika organizētas daudzas ekskursijas biedriem, kuras vadīja pieredzējuši putnu pētnieki. Šajās ekskursijās bija laba iespēja apgūt zināšanas putnu meklēšanā un noteikšanā - iemaņas, kas īpaši ir vajadzīgas iesācējiem, lai ar laiku varētu tās pilnveidot un papildināt jau ar pašu spēkiem. Lielākā interese par organizētu putnu vērošanu jeb putnošanu, kā specializētu tūrisma paveidu, mūsu valstī parādījusies tikai ar neatkarības iegūšanu 1990. gadu sākumā, kad ārzemju tūristi aktīvi devušies apskatīt mūsu dabas vērtības, ieskaitot putnu faunu, kura līdz tam laikam daudziem nebija pieejama Padomju stingrās tūrisma politikas dēļ.

 

Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, pieauga arī to cilvēku skaits, kuri varēja atvēlēt līdzekļus labākas optikas un tehnikas iegūšanai un kuri varēja atļauties izbrīvēt vairāk laika putnu vērošanai gan savā valstī, gan arī citur. Īpaši liela nozīme šāda tūrisma attīstībai parādījusies laikā, kad lielu soli uz priekšu gājusi t.s. digitalizācija - jaunās paaudzes fototehnikas attīstība. Tā rezultāta, par ļoti populāru brīvā laika pavadīšanu kļuvusi savvaļas putnu fotografēšana, kā viens no putnu tūrisma mērķiem. Visā pasaulē parastais tūrisms pakāpeniski sāka vairāk specializēties pēc interesēm. Arī Latviju katru gadu apmeklē daudzas putnotāju grupas un individuālie putnu vērotāji. Daudziem no viņiem ir ļoti labas iemaņas putnu noteikšanā un pateicoties tam, kopš 1990. gada tieši ārzemnieki bija konstatējuši vairākas jaunas putnu sugas Latvijā.

 

Lai pilnveidotu un attīstītu „putnu" un vides tūrismu, gan vietējiem interesentiem, gan ārzemju viesiem, LOB paspārnē 2009. gada 6. martā tika dibināts uzņēmums - SIA „Motacilla", kas drīzā nākotnē piedāvās daudzveidīgus maršrutus visā Latvijā. Bet, lai varētu izveidot labu gidu komandu, tika uzaicināti vairāki putnu pētnieki, kuriem ir samērā labas zināšanas gan putnu noteikšanā (katram tomēr specializējoties savā putnu grupā), gan arī interesanto putnu vietu pārzināšanā un jau esošu pieredzi dažādu tūristu grupu vadīšanā. Sakarā ar to, ka šiem gidiem ir dažāda pieredze un zināšanas, jaundibināmā uzņēmuma komanda sarīkoja savu pirmo ekskursiju, kas reizē bija arī apmācību seminārs un kura laikā katrs noteiktu laika posmu vadīja grupu, vēroja putnus un mācījās pareizi organizēt ekskursiju. Šajā pirmajā braucienā, kas notika 27.-29.03.2009., apmeklēta Kurzeme un tajā piedalījās gidi -, Andris Avotiņš, Gaidis Grandāns Agnis Bušs, Andris Klepers, Māris Strazds, Ruslans Matrozis, Edgars Dzenis un arī citi SIA „MOTACILLA" darbinieki.

 

 -
 

 

Zem gulbju un zosu zvaigznāja

 

Pirmajā dienā (27. martā) deviņos no rīta visa komanda sapulcējās LOB birojā ar somām, mugursomām, teleskopiem, statīviem, fotoaparātiem un citām mantām, kuras bija jāņem līdzi šajā trīs dienu garajā ekskursijā. Lai noteiktu secību kādā gidi vadīs ekskursiju, tika rīkota izloze. Katrs no sešiem gidiem vadīja grupu pusi no dienas. Un tā, iekāpjam autobusā un braucam uz pirmo vietu - Ķemeru Nacionālo parku (turpmāk - ĶNP). Autobusam jau izbraucot no Rīgas, vairāki dalībnieki sāka pētīt visus pārlidojošos un uz vadiem sēdošos putnus, jo bijām nolēmuši saskaitīt - cik daudz putnu sugas iespējams ieraudzīt šajās dienās. Spīdēja saule, laiks bija izcili labs, kaut gan atklātajās vietās pūta mērens vējš, kas mazliet apgrūtināja ilgstoši skatīties teleskopā, jo reizēm asaroja acis. Līdz pirmajai apstāšanas vietai Slampes laukos, pa logu novēroto putnu sugu skaits bija jau pārsniedzis pirmo desmitu. Jau no paša sākuma sākam uzskaitīt visus novērotus klijānus, lai noteiktu proporciju starp parastāko sugu - peļu klijānu un daudz retāko, ziemeļnieku - bikšaino klijānu. Beigu beigās sanāca kādi 70 peļu un tikai 4 bikšainie (kas ir 5,7% no visiem klijāniem).

 

Pie Slampes no Ventspils šosejas nogriezāmies pa labi un turpinājām ceļu uz Melnragu rīkli - mitrāju ĶNP teritorijā. Slampes laukos bija daudz migrējošo putnu - simtiem dzērvju un ķīvīšu. No vienas vietas varēja dzirdēt desmitiem melodisku lauku cīruļu dziesmu, veidojot patīkamu fonu, kuru pārtrauca tikai reti braucošas automašīnas. Pa laikam dzirdējām skaļas dzērvju balsis, jo, salasoties lielākajos baros, dzērves veidoja pārus un ar skaļajām balsīm pievērsa sev potenciālā partnera uzmanību. Pēc garās ziemas ilgstoša aukstuma uz laukiem iznāca vairāki stirnu bariņi, daži no tiem sagādāja mums pārsteigumus. Tā, ieraugot uz zemes kādu tumšu „čupiņu", viens otrs no gidiem skaļi iekliedzās: „Re kur ir zosis!", bet ar apskatot tuvāk teleskopā, šīs „zosis" izrādījās, ka dažām no tām ir arī ragi...

 

Šķērsojot kādu fermu, iebraucām Melnraga rīklē un aizbraucām līdz Dunduru pļavām (10:44-10:55). Tur no uzkalniņa apskatījām pļavas, novērojām dziedošo sila cīruli un dzirdējām citus dziedātājus - sarkanrīklītes, melnos meža strazdus, vairāku sugu zīlītes. Daži peļu klijāni riņķoja virs lauka. Dunduru pļavas ir vieta ar interesantu vēsturi. Pirms dažiem gadiem šeit veikta Slampes upes lejteces rekultivācija - cilvēka nodarīta kaitējuma „atlīdzināšana". Padomju laikā upes gultne tika iztaisnota un ievadīta vienotā meliorācijas sistēmā, kura nodrošināja sausas lauku platības lauksaimniecības attīstībai. Pēc upes gultnes pārveidošanās par dabisko, veidojot upei raksturīgus elementus - meandrus, dziļas un seklas vietas, vecupes, tika atjaunots upes palienes režīms un apkārtējās pļavas kļuva par pievilcīgu vietu ūdensputniem (pīlēm, zosīm, gulbjiem, bridējiem, kaijam u.c.), kuri lielā skaitā apstājas uz atpūtu un barošanos šajās pļavās. Diemžēl mūsu vizītes laikā pļavas vēl daļēji pārklātas ar sniegu, tāpēc putnu bija maz - pāris ziemeļu gulbji un dažas meža pīles. Virs meža nolidoja lauku balodis. Ieķeksējot pāris jaunās sugas sarakstā, braucam atpakaļ līdz Melnragu rīklei, kur laba dzeņu vieta. Tur, slapjā melnalkšņu mežā, izmantojot Andra Avotiņa līdzi paņemto atskaņotāju (ar pieliktu datora tumbiņu), kādu laiku provocējam uz reakciju vairākas sugas - baltmugurdzeni, pelēko dzilnu, apodziņu, u.c., atskaņojot to riesta balsis. Ar šādu plaši izplatītu metodi putnu pētnieki iegūst informāciju par putnu sastopamību konkrētajās vietās, izprovocējot teritoriālus putnus uz atbildi. Piemēram, tādas sugas kā mazais dūkuris, dumbrcālis un vidējais dzenis, visai agresīvi uzvedas savās ligzdošanas teritorijās un jebkuram konkurentam uzreiz atbild ar riesta balsi vai kādu citu skaņu, paziņojot par to, ka šī vieta ir aizņemta. Putni nereti arī pielido klāt skaņas avotam, ļaujot sevi labi aplūkot. Tieši tas mums arī bija vajadzīgs, bet šoreiz nevienas no meklētajām sugām tajā mežā nebija. Pats mitrājs bija vēl zem ledus un tikai dažas meža pīles izlidoja no apkārtējiem kanāliem, kā arī pāris kraukļu pārlidoja gar meža malu.

 

Nākamā pieturvieta, kur cerējām ieraudzīt vairāku sugu dzeņus bija dumbrāja taka pie Meža mājas (ĶNP administrācijas ēka Ķemeros) (11:42-12:15). Izstaigājām taku, provocējam dzeņus gan ar atskaņotāju, gan arī ar savu balsi (īpaši labi tas izdevās Mārim Strazdam), bet kaut kādu iemeslu dēļ dzeņu aktivitātes arī šoreiz nebija vērojamas. Un tikai atgriežoties pie autobusa un atskaņojot vidējā dzeņa balsi - uzreiz atbildēja teritoriāls šīs sugas dzeņu pāris. Abi dzeņi lidinājās gar kokiem, ar zināmu uztraukumu un interesi par kādu „neredzamo" konkurentu... Apskatījām dzeņus un braucām tālāk.  

 

 
 

 -
 

 

No Ķemeriem braucām uz Kuldīgu, caur Kandavu, Sabili un Rendu. Pa ceļam kādā ļoti aukstā krogā ieturējām siltas pusdienas. Pirmais gulbju, zosu un dzērvju bars novērots laukā pie a.v. Graudiņi ceļa labajā pusē, posmā no Rendas uz Kuldīgu (14:24-14:30). Tajā uzturējās 49 ziemeļu un 35 mazie gulbji, ap 130 dzērvēm, un 64 triju sugu zosis (50 sējas, 10 baltpieres un 4 meža). Trijiem ziemeļu gulbjiem izdevās nolasīt kakla gredzenus. Visi trīs gulbji tika apgredzenoti šīs vietas tuvākā apkārtnē 2007.g. (4C33) un 2008.g. (6C36, 6C37), visi ir ziemojuši Vācijā un šajā pavasarī atlidojuši uz dzimto pusi (6C37 pa ceļam uz Latviju kontrolēts arī Polijā un Lietuvā).

 

Tālāk iebraucam Kuldīgā, kur augšpus Jēkaba tilta apskatījām Eiropas platāko ūdenskritumu - Ventas rumbu, kura platums palu laikā sasniedz 150 metrus ar augstumu - 2,2 metri (14:40-15:03). Šajā vietā upē uzturējās vairākās gaigalas un meža pīles, nolidoja vientuļa sudrabkaija un daži lielie ķīri. Mūsu ūdensstrazdu pētnieks Edgars Dzenis uzmanīgi pārskatīja šo upes posmu ar cerību ieraudzīt kādu ūdensstrazdu, bet veltīgi - lielākā daļa no Latvijā ziemojošajiem ūdensstrazdiem bija jau aizlidojusi atpakaļ uz Skandināviju. Jāatzīmē, ka aukstākajās ziemās, kad daudzi Kurzemes strauti un upītes aizsalst, šeit pie rumbas pulcējas līdz 15 ūdensstrazdiem vienlaikus, kas ir visai iespaidīgs skaits, bet siltajās ziemās šeit regulāri ir vērojami daži šīs sugas īpatņi. Ekskursijas laikā ūdensstrazdus meklējām arī citās vietās, bet nesekmīgi.

 

 

 -
 

 

Tālāk no Kuldīgas braucām līdz Ēdolei, tad virzienā uz Lēpicēm, kur šķērsojot Vankas upi no autobusa pamanījām koši tērpto lauku lijas tēviņu, kas pārlidoja ceļu un graciozi aizlidoja virs lauka. Nobraucot mazliet tālāk Vankas palienē ceļa kreisajā pusē ieraudzījām milzīgu putnu koncentrāciju uz lauka. Lai netraucētu putnus, apstājāmies mazliet tālāk un caur teleskopiem tos aplūkojām. Putnu bija tik daudz, ka precīza skaitīšana mums nesanāca. Vērtējot aptuveni, šajā vietā uzturējās apmēram 850 (!) ziemeļu un ap 350 (!) mazo gulbju, starp šiem gulbjiem pamanījām arī 3 paugurknābja gulbjus, kuri visai reti piebiedrojas citu sugu gulbjiem uz laukiem. Arī šeit vienam ziemeļu gulbim nolasījām kakla gredzenu (3C23). Tas bija trīs gadus vecs putns, kas dzimis 2006.g. netālu esošajā Ēdolē. Vēl starp gulbjiem ganījās ap 2 000 zosu un vismaz 40 dzērves. Lielākā skaitā novērotas arī pīles - vismaz 200 meža pīles un 14 krīkļi. Starp ūdensputniem uzturējās vismaz 300 ķīvītes un vairāki mājas strazdu bariņi, kurus medīja zvirbuļvanags. Vairāk nekā 40 minūtes pavadījām šajā vietā un no sirds priecājāmies par fantastisko migrējošo putnu koncentrāciju, kādu Latvijā ir iespējams ieraudzīt tikai retos gadījumos. Šo efektu padziļināja arī gulbju, zosu, dzērvju un ķīvīšu balsis, kas veidoja vienotu, skaļu, bet ausīm tīkamu troksni. Laiks palika mitrāks, parādījās migla un mazliet smidzināja lietus.

 

 

 -

 
 -
 

 

Pēc putnu sniegtā „koncerta" braucām uz Užavas upes palieni - vietu ar meliorētiem, bet pavasaros applūstošiem laukiem Užavas lejtecē, kas bija galvenais šīs dienas ekskursijas galamērķis, un tajā iebraucām tikai ap puspieciem. Līdz tumsai palika tikai pāris stundas, tāpēc vajadzēja steigties. Pie Zirām virs apkārtējiem laukiem novērojām iespaidīgu skatu - vairākus pārlidojošus zosu barus, kopskaitā ap 10 000 (!) putnu. Galvenokārt, tas bija baltpieres zosis, bet vismaz 20 īpatņi arī sējas zosu. Kad pārlūkojām zosu baru, ar cerību ieraudzīt kādu citu zoss sugu (mums ļoti gribējās ieraudzīt Kanādas zosi, kuru citi novērotāji šeit ir redzējuši pirms dažām dienām), peļķē ieraudzījām... 3 smilšu tārtiņus. Braucām tālāk uz Vandevām, kur uz lauka pamanījām gulbju baru ar 64 mazajiem un 6 ziemeļu gulbjiem. Vienam no mazajiem gulbjiem bija zils kakla gredzens, ar uzrakstu 145U. Vēlāk saņemtā informācijā par šo gulbi uzzinājām, ka tas gredzenots Holandes gulbju pētnieku projekta ietvaros Pečoras līcī Krievijas Ņencu autonomajā apvidū (15.08.1996.). Gandrīz trīspadsmit gadu laikā saņemta 251 kontrole no sešām valstīm un mūsu nolasījums bija pirmā šī gulbja kontrole Latvijā! Nedaudz uz priekšu vēl viens gulbju bars - ar 130 mazajiem un 15 ziemeļu gulbjiem, to starpā vēl ap 2 000 zosu. Pārlūkojām arī šos gulbjus, bet nevienam kakla gredzeni nebija. Vēl mazliet tālāk uz lauka ganījās apmēram 1 000 zosis (700 baltpieres un 300 sējas), kā arī 40 mazie un 4 ziemeļu gulbji. Jau izbraucot uz Ventspils šoseju, ceļa malā uz pārplūduša lauka, saskaitījām 30 mazos un 10 ziemeļu gulbjus, ap 1 000 zosu, tajā skaitā vismaz 4 meža zosis, kā arī novērojām lidojošo bikšaino klijānu. No lauka pacēlās bariņš - 5 mērkaziņas, uztaisīja pāris riņķus gaisā un nolaidās turpat kādā slapjumā. Saskaitot redzēto, Užavas un Vankas upju laukos šajā dienā uzturējušies vismaz 1 500 gulbju un 16 000 zosu, kas apliecina šīs vietas nozīmi kā putniem nozīmīga vieta (turpmāk - PNV) un kā izcila pavasara migrācijas vērošanas vieta, bet ar nosacījumu, ka ekskursija „trāpīs" tieši labākajā migrācijas „vilnī". Jāatzīst, ka jau pēc nedēļas Užavas lauki bija tukši un izbraucot to pašu maršrutu izdevās sameklēt tikai vienu zosu bariņu ar 200 īpatņiem, jo lielākā daļa no zosīm novērotas lidojumā uz austrumiem un desmitiem tūkstošu gulbju un zosu bija pārvietojušās uz austrumu Latviju, kur bija tobrīd pārplūdušas upes, un no ledus atbrīvojās daudzi lauki, pļavas un ūdenstilpes.

 

 

 -
 

 

Mazliet noguruši no pirmās dienas gūtajiem iespaidiem, braucām uz nakšņošanas vietu - kempingu „Laikas" piekrastes priežu mežā, kādus 4,5 km uz D no Akmeņraga. Mūs izmitināja divās koka mājiņās, katrā no tām bija divas istabas un plaša virtuve. Mazliet atpūtušies, ieturējām siltas vakariņas. Īpaši iepriecināja karsta lašu zupa, kuru mums sagatavoja saimnieki. Vakariņās pārrunājām dienas laikā redzēto un apspriedām visas pozitīvās lietas, kā arī dažus trūkumus, kuri ir gadījušies gidiem vadot grupu šodienas ekskursijā. Vēl krēslas laikā aizgājām līdz jūrai, un pie paša kempinga - Laika upītes krastā iztraucējām mežirbi, kura izlidoja no upītes grāvja. Vēl viena jauna suga šai dienai, - nopriecājamiem mēs.  Mazliet vēlāk, jau tumsā rīkojām vēl vienu maršrutu gar mežu, ar nolūku sameklēt kādu pūci, bet nesekmīgi. Vai nu pūces negribēja atbildēt mums, vai nu viņu tur nebija? Skaidrs ir viens, ka pat vislabākajos apstākļos un vietās, nevar būt 100% pārliecības, ka izdosies novērot vienu otru sugu, kurai šeit „ir jābūt". Putni vienmēr sagādā pārsteigumus, tāpēc putnošana ir interesanta, aizraujoša un pārsteigumiem bagāta nodarbe, kurai vienmēr ir iespējams kāds brīnums!

 

 -
 

 

Kā mēs sagaidījām sloku... jūras krastā

 

Nākamajā dienā (28. martā) mums bija jāceļas līdz ar putniem un saules gaismu. Pusseptiņos no rīta sapulcējamies jūras malā pie Laiku upītes grīvas. Līdz brokastīm, kuras bija ieplānotas ap astoņiem, mums bija atvēlēts laiks putnu migrācijas vērošanai. Laiks ārā neatšķīrās no vakardienas vakara - miglains, mazliet smidzināja un pilnīgs bezvējš. Redzamība jūrmalā bija mazāka par dažiem simtiem metru, bet arī šādam laikam ir zināmas priekšrocības - daudzi putni lidoja gar pašu krastu un bija labi saskatāmi ar binokļiem vai teleskopiem. Turklāt šādā „šaurībā" tika pamanīti un izpētīti gandrīz visi pārlidojošie putni. Nepilnas stundas laikā novērojām 246 putnus no 20 sugām. Abos virzienos, gan uz dienvidiem, gan uz ziemeļiem, pārlidoja vairāku sugu pīles - kākauļi (kopskaitā uzskaitīti 39 putni), meža pīles (34), krīkļi (30), lielās gauras (24), baltvēderi (8), mazās gauras (5), gaigalas (4) un garkakļi (2). Vēl jūrā pa kādam cekuldūkurim un brūnkakla gārgalei. Lielie ķīri nelielās grupās pārlidoja galvenokārt dienvidu virzienā. Krauklis lēnā lidojumā pārlūkoja izskalojuma zonu, ar nolūku atrast sev ko ēdamu, no tā, kas tika izskalots pēdējā naktī. Interesantākais un visai rets novērojums - no jūras izlidojusī sloka, kas ielidoja mežā. Droši vien tas pats putns, kuru vēlāk izbiedējām no kādas meža stigas netālu no kempinga. Mums paveicies ne tikai ar jaunu sugu šai ekskursijai, kuru šādā maršrutā bija visai grūti dabūt sarakstā, īpaši marta beigās, kad slokas vēl tikai sāka atgriezties Latvijā no ziemošanas vietas rietumu Eiropā, bet arī ar neparastu novērojumu, jo visai reti gadās ieraudzīt sauszemes putnus, kuri no jūras puses ielido krastā. Ne visiem putniem izdodas pārvarēt Baltijas jūras plašumu un par to liecina daudzu sauszemes putnu, arī sloku, atliekas, kuras izskalo jūra pavasaros.

 

 

 -

 
 -
 

 

Pēc brokastīm savācām mantas un devāmies pa šauro meža ceļu uz Akmeņraga pusi. Pēc kādiem trijiem kilometriem sapratām, ka tālāk ar autobusu netiksim, jo meža ceļš bija stipri pārplūdis. Nācās iet ar kājām līdz jūrai, tad pa kāpām līdz bākai un atpakaļ. Šādai pastaigai bija arī savi plusi - modra rīta pastaiga un daudz vairāk redzēto putnu, nekā mēs būtu pamanījuši braucot ar busu. Pirmā „dāvana\" mums bija tikko uzsākot gājienu līdz jūrai - lēni, virs koku galiem uz ziemeļiem nolidoja pelēkais plēsējs - lauku lijas tēviņš. Latvijā ligzdo tikai daži desmiti šo putnu, tāpēc lielākoties to ir iespējams ieraudzīt tikai migrācijas laikā. Vieta, uz kuru mēs gājām ir unikāls un rets biotops  - plašās ar lakstaugiem klātās pelēkās kāpas, kuru platums vietām sasniedz vairākus simtus metru. Turklāt šīs kāpas ir cilvēku maz skartas, jo Padomju okupācijas laikā gar visu Latvijas piekrasti, sākot no Mērsraga un līdz Lietuvas robežai Nidā, ir bijusi slēgta robežapsardzes josla, kurā „parastie mirstīgie" drīkstēja uzturēties tikai ar speciālajām atļaujām. Zināmā mērā, pateicoties tam, ir saglabājušies gandrīz neskarti šādi piekrastes visai jūtīgie biotopi, kurus arī mūsdienās nepieciešams aizsargāt no transformācijas, jo jebkāda mehanizēta ietekme tos var iznīcināt uz daudziem desmitiem gadu. Esam izgājuši jūras malā ap 1,5 km uz dienvidiem no Akmeņraga bākas, kur veicām putnu novērojumus laikā no 8:45 līdz 09:30. Šoreiz redzamība bija labāka - sāka pūst vējš un migla pakāpeniski pazuda. Kāpās dziedāja sila un lauku cīruļi. Kāda koka galotni, par savu novērošanas punktu bija izvēlējusies lielā čakste, bet tālāk uz bākas pusi lielā kokā tupēja pieaugušais jūras ērglis. Virs jūras norisinājās aktīva migrācija. Šeit kopskaitā uzskaitījām 359 putnus no 23 sugām. Tikpat aktīvi migrēja pīles - kākauļi (61), meža pīles (56), garknābja gauras (41), cekulpīles (29), gaigalas (18), lielās gauras (16), krīkļi (15), baltvēderi (15), mazās gauras (8) un melnās pīles (5). Mazākā skaitā jūrā novēroti brūnkakla gārgales (10), ķīvītes (4), cekuldūkuri (2), paugurknābja gulbji (2), meža zosis (2), smilšu tārtiņi (2), jūras krauklis (1) un jūras žagata (1). Nelielā skaitā migrēja arī kaijas - 2 melnspārnu kaijas, 7 kajaki, 13 sudrabkaijas un 47 lielie ķīri. Tad pa kāpām nogājām līdz Akmeņragam, kura līcī novērojām palielu baru no apmēram 500 kākauļiem. Pīles aktīvi barojās seklumā. Starp tiem peldēja skaists lielās pūkpīles tēviņš kāzu tērpā. Vēl šīs sugas divi tēviņi un mātīte aizlidoja uz ziemeļiem. Vairākos bariņos (kopā ap 100 putnu) uz ziemeļiem migrēja krīkļi, bet 25 garknābja gauras saskaitītas lidojumā abos virzienos. Apskatījām Akmeņraga bākas celtnes un pa meža ceļu turpinājām pastaigu līdz autobusam.

 

 

 -

 
 -

 
 -

 
 -

 

Ap vienpadsmitiem atgriezāmies pie autobusa un devāmies caur Saraiķiem uz Liepājas pusi. Kultivētā laukā pie Saraiķu muižas (11:41-11:54), ieraudzījām kārtējo migrantu baru, ap 26 ziemeļu gulbjiem, ap 100 ķīvītēm, 3 baltpieres zosīm, kā arī kaijveidīgie - 15 kajaki un 50 lielie ķīri. Turpat uz elektrības staba uz gulbjiem lūkojās jaunais jūras ērglis. 

 

 

 -
  

 

Iebraucot Liepājā, apskatījām bijušās pilsētas izgāztuves teritoriju (Šķēdē), kura jau bija slēgta un nedaudz tālāk melnalkšņu mežā, kas auga gar ceļa malu, mēģinājām izprovocēt dzeņus un apodziņu... bet arī šoreiz nesekmīgi. Atsaucās tikai viens dižraibais dzenis.

 

Liepājā mums bija paredzēta putnu vērošana no ziemeļu mola (12:38-13:53). Ar autobusu piebraucām pie paša mola un devāmies līdz tā galam (1 700 metri vienā virzienā, kas ir garākais jūras mols Latvijā!), vērojot putnus gan Liepājas ostas akvatorijā, gan arī jūras pusē. Šeit mums pievienojās vietējais putnu pētnieks - Kārlis Millers. Jūras pusē apskatījām lielās pūkpīles tēviņu, kas mierīgi peldēja gar molu. Turpat jūrā plunčājās „ne jūras putni" - četri lauči. No mola gala ar teleskopu Andrim Kleperam izdevās saskaitīt 520 (!) jūras kraukļus, kuri ir aizņēmuši gandrīz visus molu akmeņus ostas akvatorijā. Tā bija visai paliela šīs sugas neligzdojošo putnu koncentrācija. Vēl jūrā daži paugurknābja gulbji, mazliet pīles un kaijas. Reizēm uz jūras moliem uzturas arī pa kādam meža putnam, īpaši pavasara migrācijas laikā. Šoreiz tas bija paceplītis, kas ložņāja starp mola akmeņiem un mola galā uzturējās sarkanrīklīte.

 

 

 -

 
 -
 

 

Pienāca kārtēja stunda pusdienām, tāpēc braucām uzņemt jaunu enerģijas devu kādā vietējā krogā. Pa ceļam uz pusdienu vietu, Kārlis parādīja mums Liepājas „vērtību" - cekulaino cīruli. Viens dziedošs tēviņš dziedāja uz kāda žoga Pulvera ielā netālu no Karostas kanāla. Šis putns pārsvarā ir nometnieks un Liepāja ir vienīgā vieta mūsu valstī, kur daži pāri vēl ligzdo. Agrāk, līdz pat XX gs. vidum, cekulainie cīruļi diezgan plaši ligzdoja visā Latvijā, bet pēdējos divdesmit gados kā ligzdotāji regulāri novēroti tikai Liepājā.

 

Pēc pusdienām braucam virzienā uz Saldu, pa ceļam vērojot putnus no autobusa. Gar šo šoseju putnu bija samērā maz. Uz lauka aiz Durbes (16:00-04) ieraudzījām baru ar 60 ziemeļu gulbjiem un 32 ķīvītēm. Vēl kādā vietā beidzot izdevās ieraudzīt melno dzilnu - visai parastu meža sugu, bet mūsu komandas meklēto un „neieraudzīto" vairākās citās vietās. Vietām uz laukiem un dīķīšos novēroti atsevišķi gulbji vai pīles.

 

Nākamais mūsu ekskursijas punkts bija Dzeldas ciems Nīkraces pagastā. Skatoties no malas, tas ir viens daudzajiem Kurzemes ciemiem, it kā nekas īpašs te nebūtu ko redzēt no putniem, ja ne vietējās zemnieku saimniecības „Lankalni" blakus kautuvei un gaļas ceham lauka vidū izveidota gaļas produktu atkritumu izgāztuve. Pirmās ziņas par šeit novēroto putnu koncentrāciju ornitologi ir saņēmuši 2006. gada sākumā, kad šajā vietā novērota ievērojama ziemojošo jūras ērgļu koncentrācija (lielākais skaits - 31 ērglis vienlaikus). Arī mūsu apmeklējuma mērķis bija apskatīt jūras ērgļus tuvumā, un pie iespējas, arī tos nobildēt. No sākuma piebraucām pie Kūjas upītes, kas šķērsoja ceļu. Arī tajā vietā reizēm tika novēroti kokos sēdoši jūras ērgļi. Šoreiz ērgļu nebija, bet izdevās pamanīt kādu citu interesantu putnu - zivjudzenīti, kas nolidoja virs upītes un nolaidās kādā zarā virs upes. Turpat, vairākas reizes ar skaļiem kliedzieniem virs mums nolidoja ziemeļu gulbis, vai nu uztraucoties par mūsu pēkšņo vizīti, vai „paziņojot" mums par jau aizņemto teritoriju. Atkritumu laukā un tās apkārtnē pavadījām gandrīz pusstundu (17:15-17:42), skaitot jūras ērgļus, kuri gan pārlidoja dažādos virzienos, gan arī tupēja kokos un uz zemes pašā izgāztuvē. Pēc mūsu skaitīšanas rezultātiem, šajā vietā uzturējās sešpadsmit jūras ērgļi - 14 jaunie (līdz piecu gadu vecumam) un viens pieaugušo putnu pāris. Otrs interesants novērojums bija bars no apmēram 100 kraukļiem, kas mūsdienās ir, iespējams, lielākā šīs sugas koncentrācija Latvijā. Jāatzīmē, ka dabiskos apstākļos kraukļi nemēdz pulcēties lielos baros. Arī sadzīves un pārtikas izgāztuvēs parasti tiek novēroti atsevišķi putni vai nelielas grupas. Visvairāk kraukļiem patīk gaļas produktu izgāztuves, kuros var sapulcēties līdz pat vairākiem simtiem īpatņu vienlaikus, atlidojot turp no plašākas teritorijas apkārtnē. Piemēram, padomju laikā Tukuma izgāztuvē vietējais gaļas kombināts izgāza nokautu dzīvnieku kaulus un tajā vietā pulcējās līdz pat 400-500 kraukļu. Pēdējās desmitgadēs sanitārās prasības gaļas atkritumu izgāšanai stipri pieaugušas, tāpēc šādu izgāztuvju atklātās vietās ir visai maz. No citiem putniem šeit uzturējās 50 pelēkās vārnas, ap 250 lieliem ķīriem, ap 20 kajakiem, 4 sudrabkaijas un ap 150 mājas strazdiem. Turpat bērzu galos žagatu bars no 17 putniem (!). Virs apkārtējiem laukiem riņķoja vairāki peļu klijāni.

 

Tālāk, jau pustumsā, no Skrundas iebraucām Skrundas zivju dīķu teritorijā (18:05-18:11). Šie dīķi tika izveidoti 1960.-70. gados un ir viena no lielākajām dīķsaimniecībām Kurzemē, kura, neskatoties uz finansiālajām grūtībām, kuras piemeklēja šo nozari neatkarīgajā Latvijā, joprojām funkcionē un uztur visu dīķsaimniecības sistēmu (7 dīķi, ar kopējo platību 406 ha). Jāatzīmē, ka pateicoties putnu sugu daudzveidībai, šiem dīķiem ir aizsargājamais status - tie ierakstīti PNV sarakstā, 2004. gadā izveidots dabas liegums un teritorija iekļauta „Natura 2000" tīklā. Šajos dīķos regulāri maina spalvas daži simti paugurknābja un ziemeļu gulbju. Mūsu vizītes laikā divi pie ceļa esošie dīķi bija vēl zem ledus, tāpēc pie tālākajiem dīķiem mēs nebraucām. Vienā no tiem uz ledus uz nakšņošanu sapulcējušies 250 lielie ķīri, 10 sudrabkaijas, 2 kajaki un, dīķa malā no ledus atklātā stūrī peldēja ziemeļu gulbju pāris.

 

Pa ceļam uz Saldu pirms Ābariem (18:30-18:45) uz lauka ieraudzījām vēl vienu palielu gulbju un zosu baru. Autobuss iebrauca kādā no mazajiem ceļiem, lai netraucētu satiksmi un mēs pārlūkojām visu baru, kas sastāvēja no 304 ziemeļu un 20 mazajiem gulbjiem. Vēl lauka malā ganījās 70 sējas un 20 baltpieres zosis. Kakla gredzenu gulbjiem nebija.

 

Vakaru pavadījām un nakšņojām Saldū viesnīcā „Kalnasētas". Vēl vakarā izstaigājām blakus esošo parku, provocējām meža pūces, bet arī šoreiz nesekmīgi.

Būs vai nebūs baltais stārķis?

 

Nākamajā rītā (29. martā) pirms un pēc brokastīm izstaigājām tuvējo parku un nogājām gar Cieceres upi. Dabūjām redzēt vairākus parku putnus, arī vienu vistu vanagu, kas nolidoja garām parkā. Šodien bija ieplānota meža putnu meklēšana Zvārdē un ekskursijas beigās vēl vienas ūdensputnu paradīzes - Svētes palienes - apmeklēšana.  

 

No Saldus braucām dienvidaustrumu virzienā uz Zvārdi. Pirmās Latvijas neatkarības laikā Zvārde un tās apkārtne ir bijis plaukstošs ciemats Saldus rajonā. Citi laiki jeb vietējās dzīves iznīcība, sākusies 1954. gadā, kad piecu pagastu - Blīdenes, Saldus, Novadnieku, Jaunauces un Kursīšu teritorijās tika iedalīta zeme Padomju armijas aviācijas mērķu poligona izveidošanai, ar kopējo platību 24 418 ha (!). No šī reģiona piespiedu kārtā tika izvesti visi šeit dzīvojošie cilvēki un nometināti citās vietās. Poligons savu darbību oficiāli pārtrauca tikai 1993.g. janvārī. Šajos, gandrīz četrdesmit gados, lauksaimniecības zemes aizauga un pārvērtās par aizliegtu zonu civiliedzīvotājiem. Tikai pēc neatkarības atgūšanas, ornitologiem parādījās iespēja apmeklēt poligona teritoriju un veikt putnu uzskaites. Jāatzīmē, ka šī vieta ir unikāla ar to, ka padomju laikā šeit netika veikta biotopu apsaimniekošana, t.i. nav veikta meliorācija un citi pasākumi, kas kardināli izmaina biotopus. Arī pašlaik teritorija ir maz apdzīvota. Pateicoties mazā ērgļa un melnā stārķa lielajam ligzdojošo pāru blīvumam, vieta ir iekļauta PNV sarakstā, šeit izveidots dabas parks „Zvārdes meži\" un vieta ir „Natura 2000\" tīklā. Kad iebraucām Zvārdē, mēs atkal nokļuvām ziemā - mežā bija ļoti daudz sniega un visas ūdenstilpes bija zem ledus. Mežos provocējām dzeņus un beidzot, dabūjam baltmugurdzeni un pelēko dzilnu. Braucot pa  bijušā poligona galveno ceļu, pa logu varēja vērot iznīcības piemērus - bijušo dzīvojamo māju paliekas, baznīcu drupas, sabombardētos kapus un militāro objektu celtnes...

 

 

 -

 
 -
 

 

Nākamā un pēdējā maršruta vieta bija Svētes upes paliene netālu no ietekas Lielupē. Pavasaros Svētes palienes pļavas un lauksaimniecības zemes regulāri applūst, veidojot ūdensputniem ļoti labus atpūtas un barošanās apstākļus. Ērtā piebraukšana, kur no dambja iespējama putnu vērošana pat no autobusa loga, padara šo vietu vēl pievilcīgāku putnu vērotājiem. Mūsu vizītes laikā (13:30-15:05) palienē uzturējās zosis - ap 2 500 baltpieres (viena ar kakla gredzenu), 50 sējas zosis un 2 baltvaigu zosis. Gulbju bija salīdzinoši maz - uzskaitīti 27 ziemeļu un 2 paugurknābja gulbji. Vēl uz viena lauka bars ar 96 dzērvēm! No pīlēm - vismaz 200 meža pīles, 20 baltvēderi un 5 garkakļi. Turpat uz laukiem barojas arī 600 mājas strazdi, uz vadiem tupēja lielā čakste, virs lauka medīja divi bikšainie un viens peļu klijāns. Kādā peļķē pamanījām arī bridējus - pļavas tilbīti un divus dzeltenos tārtiņus. Trīs sudrabkaijas pārlidoja palieni. Un, beidzot, divu dienu meklētais un pēdējā vietā ieraudzītais....baltais stārķis. Šis laikam bija gadījums, kad trīs dienas latvieši „meklē" balto stārķi! Šajā palienē novērojām arī balto cielavu, kas ir viens no agrajiem šīs sugas novērojumiem šogad. Kas varbūt labāks par šo.....?

 

 

 -

 
 -
 

 

Rīgā iebraucām jau pēc pieciem vakarā. Visi bija pietiekoši noguruši un arī priecīgi par skaisto ekskursiju, kuras laikā sameklētas daudzas putnu sugas, lai dotos mājās laimīgi un apmierināti par redzēto.

 

Teksts un foto: Ruslans Matrozis

 


2009.06.8 14:45

Uz augšu Uz augšu